Trīs dienas Parīzē

Bija nobriedis ceļojums uz Parīzi. Braucēji – četri pieaugušie un trīs bērni (liels, vidējs un mazs), transportlīdzeklis- auto, viesnīca Parīzē trim dienām rezervēta. Likumsakarīgu un saprāta balss diktētu iemeslu dēļ brauciens pastiepās garāks, jo nakšņot pa ceļam arī kaut kur vajag – tā nu turpceļā ieplānojās naktsmājas Poznaņā un Ķelnē, un atpakaļceļā ieplānotas divas naktis pie krustmātes Bavārijā un viena nakts Varšavā.

Ceļojums tika plānots, lasot dažādus ceļojuma aprakstus internetā, tādēļ paldies visiem cilvēkiem, kas raksta un daļēji tādēļ top arī šis raksts, jo var palīdzēt vēl kādam citam plānot savu ceļojumu.

Garais ceļš nav diez cik interesants, jo vienīgās izklaides ir pieturas benzīntankos. Pārsteigumu sagādā jaunākā pasažiere, kurai ir 4 gadi – pirms tam bija bažas, kā gan izturēs garo pārbraucienu, kā nu nāksies izklaidēt un ko vēl ne, bet jaunā ceļotāja (gluži kā vecākās meitas iepriekšējos garajos ceļojumos tajā pat vecumā) ļoti saprātīgi uztvēra jaunos spēles noteikumus. Kad uz viņas jautājumu, cik ilgi vēl jābrauc, (cik vien var moži) atbildēju – vēl tikai 6 stundas, mīļumiņ, viņa tikpat moži teica – o, forši, jau tik drīz būsim klāt! Un tas tik tiešām IR pārsteigums, jo pirmais pārbrauciens bija 12 stundas un nākošais kādas 8 stundas.

Pārsteigums bija arī pirmā naktsmāju vieta - Poznaņas pilsēta Polijā – pat nebiju pētījusi, kas šī par pilsētu un kāda, bet tā ir tik skaista. Vakariņās gājām uz vecpilsētu – gluži vai Rīgas, Tallinas vai Brēmenes vecpilsētas ainiņas, vien mājiņas krāsainākas un interesantākas. Atpakaļceļā noskaidrojām, ka tieši pie mūsu viesnīcas ir sens alus darītavas komplekss, kas nu pārveidots modernā iepirkšanās un mākslas centrā, bet diemžēl tik vēlu vakarā jau slēgts, un no rīta mums atkal agrs un tāls ceļš priekšā, tādēļ paliek sajūta, ka Poznaņā vēl kādreiz jāatgriežas, tur ir, ko redzēt.

Otrās naktsmājas Ķelnē – viesnīciņa ir divu vilciena pieturu attālumā no pilsētas centra un Ķelnes Doms vismaz ir jāredz, tādēļ dodamies turp. Doms ir iespaidīgs, lai arī dažas fasādes puses remontā, arī cilvēku daudz. Iznākot no Doma, mūs pārsteidz lietus, tādēļ steidzam meklēt kādu kafejnīcu, kur ieturēt vakariņas.

1.      1. diena Parīzē

No rīta izbraucam no Ķelnes, līdz Parīzei vien nieka 5 stundas. Nieka, jo salīdzinām ar vakardienas un aizvakardienas braucienu. Būtu šī sajūta jāpatur arī Latvijas pārbraucienos, kad 2 stundu brauciens jau šķiet šausmīgi tāls. J

Pēcpusdienā iebraucam Parīzē. Kā apstiprinājumu tam, bērni meklē Eifeļa torņa smaili pie apvāršņa un kaut kur tālu, tālu, tāda maziņa tā arī parādās. Sajūsma. Tiešām esam Parīzē.

Atrodam viesnīcu, iekārtojamies, minūti atpūšamies un sakopojam domas un plānus. Konkrēta plāna vēl nav, ir garš saraksts ar objektiem, kas katram godīgam tūristam jāredz, bet nav īsti vēl jausmas, kā to sakārtot paveicamā secībā. Vienīgi pirmais objekts ir skaidrs, kas noteikti un tūlīt jāredz tuvplānā. Nu miniet trīs reizes, kas tas ir. Nu labi, pietiks ar vienu reizi – protams, Eifeļa tornis. Tātad šovakar dosimies turp, tad jau redzēs, ko tālāk. Lasīju arī ieteikumus izbraukt ar kuģīti pa Sēnu, un tāds tad arī ir mūsu plāns.

Mājās pētīju Parīzes sabiedriskā transporta shēmu un nejauši uzgāju ieteikumu mobilā telefona aplikācijai „Visit Paris by Metro” – un nu jau pēc pieredzes varu teikt – tā ir ideāla, lai orientētos Parīzes metro/vilcienu labirintos. Atliek ievadīt sākuma punktu un gala punktu un aplikācija parāda labāko veidu, kā turp nokļūt. Kad pārvietojamies, mums lielākoties nācās izmantot 2-3 metro/vilcienu līnijas, tādēļ aplikācija bija ļoti noderīga, nenācās citā veidā mežģīt galvu, lai saprastu, kurā pieturā un uz kuru pusi jāpārkāpj.  

Dodamies Parīzes metro labirintos un ar nelielu minstināšanos un aplikācijas palīdzību nokļūstam pieturā Tour Eiffel.  Kāpjam ārā un ar joni nokļūstam neiedomājamā tūristu drūzmā. Lai nu kādi bija mani iedomu tēli par Parīzi, šeit tie visi grūst dažādos virzienos :D Kā pilsēta Parīze ir daudzkārt skaistāka nekā biju iedomājusies. Un Eifeļa tornis ir daudzkārt augstāks un skaistāks (pat) nekā mans iedomu tēls, kas radīts uz citu aprakstiem un iespaidiem. Arī tādas tūristu masas es nekur citur nebiju redzējusi un pat iedomāties nevarēju, lai gan nav tā, ka pasaule gluži nav redzēta.

Kad pirmās sajūsmas bildes sabildētas gan šā, gan tā izpildoties visiem pēc kārtas, aplūkojam daudzgalvaino cilvēkčūsku, kas vijās pa torņa pakāji ar acīmredzamu vēlmi tikt tornī augšā. Nospriežam, ka esam pārāk laimīgi un tak tikko nokļuvuši Parīzē, tāpēc netērēsim savu laiku rindā, bet pētīsim, ko vēl pilsēta var mums sniegt. Turpat Sēnas krastā ir virkne kuģīšu, kas piedāvā izbraucienus un uz vienu tādu arī bez īpašām pūlēm nopērkam biļetes. Tā kā drusku jāuzgaida līdz kuģītis atiet, mums ir laiks kādām uzkodām un saldējumam.

Kuģītis patiešām, kā visur rakstīts, brauc pa Sēnu līdz Parīzes Dievmātes katedrālei, pa ceļam parādot un stāstot par pilsētas galvenajām ievērojamām vietām. Pamazām top plāns, kā un ko tieši atlikušajās dienās mēģināsim darīt. Pēc brauciena pārejam pāri upei līdz Trokadero laukumam ar strūklakām, pastaigājam pa Sēnas krastu un nolemjam atrast vakariņu vietu. Runā, ka ap pl. 21 Eifeļa tornī iededz apgaismojumu, tāpēc gribam palikt kaut kur tuvumā, lai to varētu redzēt. Atrodam kafejnīciņu, no kuras Eifeļa tornis tomēr ir ap stūri, bet mūs apbur apkalpotājs ar Madmoiselle, Madame uzrunām un gatavību momentā pārformēt galdiņus mūsu kompānijas vajadzībām. Diemžēl uzzinām, ka, tā kā ārā ir gaišs, torņa gaismiņas droši vien ieslēgs vēlāk, bet nu nekas, varam nesteidzīgi baudīt vakaru.

2.      diena Parīzē

Kompānija vienojas, ka 1) esam taču Parīzē, 2) Eifeļa tornis ir Parīzes simbols, 3) kas to zin, kad atkal būsim Parīzē, tāpēc tur augšā vajag tikt :D. Torni ver vaļā pl. 9 no rīta, kas pēc Latvijas laika ir pat 10, tāpēc nav grūti tur ierasties uz atvēršanu. Cilvēku rinda mūs jau sagaida, bet šķiet, ka nebūs traki. Kad kases atver, rinda sāk plūstoši virzīties uz priekšu un pēc minūtēm 15 jau esam pie liftiem. Skats patiešām ir fantastisks un sajūtas šajā brīnumainajā konstrukcijā ir fantastiskas. Bērni to noteikti atcerēsies.

Kad esam gatavi atstāt torni, tad gan nākas papūlēties, jo tūristu saradies melnais tūkstotis un pat izeju atrast nav viegli.

Nākamais pieturas punkts, ko noteikti gribam apmeklēt ir Monmartra. Dodamies metro labirintos un iznirstam Monmartras pakājē. Mazās ieliņas jau apbur uzreiz. Paskatamies uz funikulieri un kāpnēm un secinām, ka tomēr kāpsim, pat seniori ir gatavi kāpienam un rāda mums priekšzīmi.

Skaistā Svētās Sirds (Sacre Coeur) bazilika pāresteidz ar savu trauslumu. Pie pūļiem jau sākam pierast. Atpakaļ dodamies pa mazajām ieliņām, meklējot kafejnīcu no filmas Amēlija, ko pirms brauciena ar lielāko meitu noskatījāmies. Neskaitāmie ielu muzikanti un mākslinieki pārtver mūsu uzmanību, visu laiku nākas skatīties, vai esam visi, vai kāds nav kaut kur noklīdis, aizķēries. Kamēr mēs lūkojāmies apkārt, kāds ielu mākslinieks pamanās noķert mūsu jaunāko meitu par modeli. Kad pamanījām faktu, viņa tik aizgrābti pozēja, ka negribējās traucēt. Atstāju vīru izpirkt portretu un devos suvenīru veikaliņos. Diemžēl, portrets diez cik līdzīgs neizdevās, lai arī sākums likās daudzsološs, nu varbūt tāda meita varētu izskatīties pēc kādiem 10 gadiem, tāpēc vīrs cenu nokaulēja.

Dažiem Starbucks faniem par prieku turpat netālu ir kafejnīca, kur ieskrienam pēc kafijām, kakao un saldējuma kokteiļiem, bet dažs labs mafinu ēdājs kļūst ļoti domīgs un pēc brīža kļūst nesams. Izdodas arī atrast slaveno Amēlijas kafejnīcu, bet tikai bilde pie sienas liecina par filmu, citādi tā neizskatās ne īpaši populāra, ne pievilcīga. Kādu citu vietu atrodam par pievilcīgāku pusdienās un izvēle neviļ.

Vēl pēdējais šodienas brauciens ir uz Sitē salu, lai apskatītu slaveno Parīzes Dievmātes katedrāli (Notre Dame). Iekšā gan neejam, apskatam no ārpuses un apstaigājam apkārt un mazliet atpūšamies tuvējā parkā, dodamies pāri pār tiltu uz Sēnas pretējo krastu un apskatam katedrāli no otras puses, kā arī slēdzenēm savažoto tiltu. Diena bijusi pārpilna iespaidiem un visi ir gana saguruši.

  3. diena Parīzē

Omai šodien dzimšanas diena, tādēļ no rīta sveicam viņu. Dāvanā Sēnas krastā bukinistu tirdziņā nopirktā fotogrāfijas reprodukcija – Cafe et Cigarette, Paris, 1925. Nekādu īpašo aprakstu šai fotogrāfijai gan neatrodu, bet, manuprāt, tā ir ar īsto Parīzes sajūtu.

Oma savu dzimšanas dienu Parīzē sāk ar Luvras apmeklējumi. Atkal mēs čakli esam ieradušies uz atvēršanu, izkāpjam no metro, turpat jau rindas aste uz Luvras ieeju, kas lēnā gaitā dodas cauri drošības kontrolei. Pie biļešu automātiem tikpat kā nekādas rindas un ātri tiekam pie biļetēm. Milzīgs prieks, ka bērniem līdz 18 gadiem ieeja par velti. Pat ne tik daudz prieks par to, cik nu esmu ietaupījusi uz 3 bērniem, cik par to, ka tādas vērtības skolēniem ir pieejamas, jo jebkurā gadījumā, šo muzeju aptvert vienā reizē nevar.

Saprotam, ka esam liela kompānija, katram savas intereses un temps, tāpēc dalāmies grupās un sarunājam tikties zem stikla piramīdas pēc 2.5 stundām. Palieku ar jaunāko meitu. Vienu brīdi nodomāju, kā mēs tās divarpus stundas tur „izcietīsim”, jo 4-gadīgam bērnam attiecības ar mākslu, ko viņš pats nerada, ir tādas, kādas ir. Bet nav tik traki. Pirmais maršruts, protams, ved pa Monas Lizas pēdām – pa ceļam meitai stāstu, kas tas par portretu, kāpēc to meklējam un kāpēc visi cilvēki grib to redzēt. Kad tiekam līdz zālei, cilvēku vēl tajā pamaz, bet katrs grib nobildēt savu Monu Lizu un ar sevi. Mulsinošākais ir selfiju uzņemšana, kad īsti tomēr nav pārliecība, vai cilvēks fotografē kaut ko sev priekšā vai tomēr sevi – un es tad drīkstu iet garām. Kad drusku pagrozāmies pa zāli un meita saprot, ka bildēšana ar telefonu ir tas, ko cilvēki muzejā dara, palūdz manu telefonu, un kādu brīdi cītīgi darbojas kā īstens Luvras tūrists.  Zāle pamazām pieplūst pilnāka un pilnāka līdz uz pašbildi ar Monu Lizu jau veidojas garāmplūstoša un nesoša straume. Atstājam zāli pirms vēl esam ierauti virpulī.

Meita vēro gleznas galerijā un pa laikam jautā par princesēm un karaļiem tajās. Reizēm viņai pašai ir stāsts par gleznās redzamo. Izstaigājam arī grieķu skulptūras, franču skulptūras un Napoleona III apartamentus. Pārējās daļas lai paliek citai reizei. Arī pārējiem kompānijas dalībniekiem ar šīm stundām jau bijis gana. Visi ir sajūsmā, bet uztveršanai ir robežas un dodamies ārā.

Pēc muzeja apmeklējuma likās, ka vajadzēja uzņemt fotogrāfiju sēriju ar tūristu mēģinājumiem fotografēties, attēlojot skulptūru pozas. Gandrīz pie katras skulptūras tādi skati bija redzami.

Dodamies tālāk uz mazo Triumfa arku un Tillerī dārzu. Ļoti interesanti ir metāla krēsliņi pierasto parka soliņu vietā, jo tad katra kompānija var apsēsties un sasēsties tur tā, kā tai ir ērtāk. Tālumā uz priekšu Elizejas lauki un vēl tālāk lielā Triumfa arka, kas šķiet, ka ir tepat,  tepat, bet, pēc kartes spriežot, tomēr vairākus kilometrus uz priekšu. Mazliet paejamies un dodamies uz metro staciju, jo mums padomā ir vēl viens tornis.

Montparnassas tornis ir debesskrāpis. Skats no 56. stāva skatu laukuma ir tikpat iespaidīgs, kā no Eifeļa torņa, nekādu rindu pat dienas vidū, un vēl labums tāds, ka var iegūt Parīzes skatu ar pašu Eifeļa torni :D Ir vērts tajā uzbraukt (ar teju pasaulē ātrāko liftu). Tā nu mana mamma dzimšanas dienā malkoja vīnu ~200m augstumā ar skatu uz Eifeli.

Pēc šādiem dienas iespaidiem izsalkums lika sevi manīt, un turpat Montparnassa torņa pakājē arī atradām kafejnīcu ar pasakainiem ēdieniem un debešķīgāko crem brulee.

Tā kā netālu bija arī Luksemburgas pils ar dārzu, tad pēc pusdienām devāmies turp. Pēc nelielās pastaigas arī diena bija galā.

Nākošā rītā jau agri devāmies ceļā, jo līdz Bavārijai arī savas 8 stundas bija braucamas. Izlēmām tur nakšņot divas naktis, lai nebūtu skrējiena un viena diena starp braucieniem būtu kā atpūta, bet kaut kā tūristu gars mūsos nebija rimis un piepildījām arī Bavārijas dienu ar apskates vietām, ko bijām apmeklējuši pirms kādiem 10 gadiem, kad tur pirmo reizi viesojāmies tikai ar vecāko meitu. Izbraucām pa Donavu no Kellheim pilsētiņas uz Weltenburg klosteri un aizbraucām uz iespaidīgo Wallhalla templi turpat Donavas krastā.  Un tad jau garais brauciens līdz Varšanai un pēc nakts Varšavā - mājupceļš.

Stāsts par skriešanu. Iesācējas stāsts

Ar ko asociējas skriešana? Vismaz man un līdz šim - ne ar ko īpaši labu. Skriet līdz šim ir licies diezgan bezjēdzīgi (kāpēc? Vai no kāda jābēg? Nav taču. Kaut kur jāpaspēj? Varbūt, bet vienmēr jau nāks vēl kāds trolejbuss, autobuss.)

Ar sportu? Skolas laikā - jā, pie tam, ar diezgan tādu mokošu nodarbi. Apnicīgi apļi pa stadionu, obligātie 2km uz laiku, kuru kāds ir izgudrojis par obligāto normu skolēnam. Katrā ziņā, nekā patīkama.

Sportisko formu līdz šim uzturēju ar citām nodarbēm – lielu staigāšanu, riteņošanu, peldēšanu, pa retam un kampaņveidīgām sporta vai jogas nodarbībām, pa retam slēpošanu un slidošanu – nu kaut kā tā. Pietika.

Šopavasar ziema ievilkās, likās drūma, grūta, sniegs ilgi nekusa, tam pat šobrīd grūti noticēt. Aprīļa beigās lielā meita ieteicās, ka gribētu piedalīties Sieviešu skrējienā Mežaparkā un es tā padomāju, kāpēc gan ne? Līdz startam (7km - man gan tobrīd tas likās kosmoss) nieka divas nedēļas. Sniegs beidzot nokusis. Skrienam. Godīgi sakot, uz tiem 7km pieteicos ar domu, ka nostaigāt jau to var, kāda vaina. Bet nu, ja skriešana, tad skriešana, drusku jāpaskrien ar. Sākam trenēties.

Jau ar pirmo reizi sapratu un skaidri atcerējos, kāpēc man nepatīk skriet. Skrienu ļoti lēni, kājas smagas. Ja runā par to, ka jāskrien tādā tempā, ka neaizelšoties var sarunāties, tad man tāda tempa nav, jo lēnāk paskriet vienkārši vairs nevar. Bet, kas sarunāts, sarunāts - plinti krūmos nevar mest, bērniem rādīt sliktu priekšzīmi, kā padoties pirmo grūtību priekšā.

Pēc pirmā treniņa kopā ar meitu pievārēti ~5km, pusnoskrieti, pusnostaigāti. Trīs dienas sāp kāju muskuļi, tāpēc nākošais treniņš tik drīzi vis nenotiek. Toties rūpīgi izlasu internetā visus atrodamos padomus skrējējiem. Nākošā treniņā tā neforsējam, īpaši daudz vairāk noskriet nevaru, bet spēju jau skatīt, kas notiek apkārt. Izrādās rajonā skrējēju daudz – vienalga kurā diennakts laikā – no rīta, pa dienu, vakarā – vienmēr kādus 3-4 savā ceļā sastapšu. Kaut kā nebiju pirms tam pamanījusi. Cenšos skriet katru otro dienu, distance 3-4km. Ar meitu īpaši bieži nesakrīt skriešanas laiki, bet garākus gabalus man garlaicīgi vienai skriet, arī piespiest tad sevi grūtāk, izmet aplīti un tā vien kājas nes atpakaļ uz mājām.

Klāt 1. maijs un Sieviešu skrējiens Mežaparkā. Pēc 2-nedēļu treniņiem tie 7km tomēr šķiet baisi daudz. Man arvien pieaug sajūta, ka tur taču piesakās rūdīti un pārliecināti skrējēji, kas ne tik vien jau savās ikdienās noskrien, ir dikti bail palikt pēdējai, kas steberēs visai rindai no aizmugures (a ko darīt, kādam jau jābūt pēdējam). Apsveru iespēju kaut kur noiet no trases. Kopējā gaisotne Mežaparkā uzmundrinoša, vienojoša. Sieviešu skrējiens ietver arī tādas disciplīnas kā iešanu un nūjošanu. Starts. Skrienu, cik vien var bez īpašām pastaigām (vienā paņēmienā 2km bez pastaigas – jau ir daudz), pastaigāju, paskrienu, pastaigāju. Izrādās, par lielu pārsteigumu, neesmu vienīgā staigātāja starp skrējējiem. Pie 6km tas pēdējais kilometrs likās nu briesmīgi garš. Tad izdzirdēju aiz sevis nūju klaudzoņu pret asfaltu. Kaut kā tas lika saņemties – nu nevar taču būt, ka es skrienu lēnāk kā kāds nūjo. Jēēē, pieveicu distanci!!! Prieks neaprakstāms, nespēju tam noticēt. Un arīdzan āķis lūpā. Kas tagad nākamais? Nordea maratona 5km distance tāds nieks vien šķiet.

Treniņi turpinās. Ja neskaita to, ka reizēm līst lietus, vīrs komandējumā un nav, kas pieskata mazo bērnu, kamēr skrienu, daudzmaz tomēr patrenēties izdodas. Varu jau apmēram 3km noskriet un otrā dienā nesāp kājas, pārsteigums :D Joprojām gan nevarētu teikt, ka man patīk skrien, izvilkt sevi no mājas grūti. Kas dzen? Tas, ka pieteicos un jānoskrien godam. Arī treniņu pēcsajūta tomēr ir ļoti laba – gandarījums, patīkams nogurums, tonuss. Saprotu, ka esmu pamodusies no ziemas miega!!! Tas laikam ir lielākais ieguvums un iemesls, kāpēc visu nemetu malā.

19. maijs un Nordea maratons. Nebūšu nemaz oriģināla, bet šis pasākums gaisotnes ziņā tiešām līdzinās Dziesmu svētkiem. Lielākā atšķirība ir tā, ka tas ir daudz demokrātiskāks, jo skriet mazo distanci (5km) var katrs. Dziesmu svētkos tomēr ir izlase – tev jāprot dziedāt, dejot, jānokļūst vēl atbilstošajā kolektīvā, kurš tiek izvēlēts dalībai lielajos svētkos, citādi esi tikai skatītāju pusē. Bet kopīguma un dalības sajūta maratonā ir gluži tāda pati. To varu droši teikt, jo esmu reiz bijusi Dziesmu svētku dalībnieka statusā.

Visi uz starta līnijas. Nu ne burtiski, protams, jo apmēram 12,000 dalībnieki nevar nostāties uz līnijas. Oma pacilājoša, vienojoša, cilvēki apkārt smaidīgi, braši iesildās. Mums ar meitu arī prieks acīs, kņudinoša sajūta pakrūtē. Saulīte silda, bet mākonīši arī atnākuši, lai biedējošais karstums skrējējus pārāk nenomoka. Starts.

Kamēr daudzgalvainā cilvēku čūska izlīkumo no krastmalas un tiek uz Vanšu tilta, nekāds skrējiens vēl nesanāk. Uz tilta jau drusku parādās rūme un var paskriet. Vanšu tilts izrādās garāks nekā man likās, jo līkums pagriezienam atpakaļ ir mazliet tālāk nekā tilta beigas. Īstenībā skrienot ir arvien vairāk skaidrs, cik attāluma sajūta ir relatīva.

Kilometri jautrā bariņā paskrien nemanot. Bez pastaigām esmu noskrējusi visu distanci, ja neskaita dažus soļus, ko nogāju, lai piestātu pie ūdenspunkta un pusglāzi ūdens. Es to varu. Īstenībā to laikam var jebkurš. Šī ir tā reize, kad ir milzu prieks, ka esmu pārvarējusi pati sevi, savu slinkumu un komfortmīlestību, un ieguvusi milzumdaudz jauku iespaidu un enerģiju nākošiem darbiem. 

Kad drukāju diplomu, vidējais ātrums vēl nebija pieejams :) 

Pēc jaunākajiem datiem, esmu skrējusi ar 7.79 km/h.

Pīles tērps

Garie ziemas vakari paskrējuši nemanāmi ātri, bet rokdarbiem atkal pieķēros tādēļ, ka bērnudārza koncertā meitiņai iedalīta pīles loma. Izmeklējos visādas maskas, idejas tērpiem internetā, dzeltenas drēbes veikalos - Mērfija likums darbojas ļoti aktīvi - nekā tāda, kas būtu lietojams vai izmantojams. Atlika dzeltenā dzija. Un pilnmēness laika iedvesma :)

Un tā kā iedvesma turpinājās, un dziju kaste vēl pilna, radās vēl viena cepure:

Laikmets, kurā steidzas, lai paspētu.... ko īsti?

Šis ir tāds laikmets. Visi noskrējušies, kaut kur skrien, steidzas, lai paspētu .... ko īsti? Nu kā, ko. Dzīvot? Padarīt visas steidzamās lietas, lai varētu dzīvot? Lai varētu sākt dzīvot... Un ko mēs daram tagad? Nedzīvojam?
Mūsu paaudzes mīkla, kad zinam, kas ir multitāskings un protam pielietot tik daudz tehnoloģiju, kas atvieglo mums dzīvi, ir, kā iepriekšējai paaudzei izdevās to visu izdarīt bez tādas steigas, bez tehniskiem palīglīdzekļiem un varbūt pat paspēt vēl vairāk.Nē, nē, atgriezties pagātnē es negribētu, man patīk attīstība un mūsdienu laikmets, bet gribētos piebremzēt laiku.
Un to es pamazām arī daru. Lēninu laiku. Izgaršoju laiku. Darot pa vienai lietai vienā reizē.
Lai cik tas absurdi nebūtu, multitāskings nepalīdz izdarīt vairāk. Nu varbūt ķeksītim, jā, bet sajūta tāda nav, ka ir labs darbs padarīts.
Tā ir mana pēdējā laika atklāsme. Nekas jauns, gudrie prāti to jau skandina sen - esiet šeit un tagad - bet šie vārdi nozīmi man ieguva nesen. Mēģinu noķert klāteamību katrā ikdienas darbībā. Nebūt pagātnē, atmiņās, analizējot to, kas bijis, nebūt nākotnē, plānojot, kas un kā būs, bet tieši šeit un tagad - baudīt to, kas notiek šobrīd.
Lai visiem ar tagadni piepildīts laiks!

Svētki, dāvanas...

Šeit apkopošu idejas dāvanām. Var noderēt ne tikai Ziemassvētkos, arī citos svētkos. Arī brīžos, kad gribas kaut ko interesantu pagatavot.

Rudens

Nu jau oktobra sākums. Vasara paskrējusi nemanot. Lai arī brīžiem liekas, ka bijusi tāda nekāda, tomēr samērā daudz ir darīts un redzēts, būtu grēks par kaut ko sūdzēties.

Man arī tā reizēm liekas, ka nekas nenotiek, nekas nemainās, un, ja notiek, tad ne īsti tā, kā gribētos. Attieksme, attieksme un vēlreiz attieksme. :) Tik ļoti svarīgais pozitīvais skats uz dzīvi. Tas pats arī par pagājušo vasaru - lai arī daudz dzirdama gaušanās par drēgnumu, saules trūkumu, tomēr, atskatoties, ir skaidrs, ka piedzīvojumu un notikumu bijis ne mazāk kā iepriekš.

Šobrīd nogaidu, kamēr iešūpojas sliedēs visi skolas bērni, jaunākā meitiņa arī uzsāk dārziņa gaitas, kamēr visi saprot, ko tad šinī mācību gadā īsti gribas darīt. Kad viss būs iegājies savās vietās, arī man atliks laiks kādam savam hobijam. 

Mājiņa-koferis 3. posms

Iedvesma mani drusku pametusi. Gribēju rakstīt, ka pie vainas ir tas un tas un vēl tas, bet tā jau tāda atrunāšanās, iemeslu meklēšana. Lai nu būtu kā būtu, daudzmaz ar cieņu šis projekts jāpabeidz :) un pirms dažām dienām tapa vēl mazliet dekorācijas mājiņai. Noteikti būs vēl, bet, kad, vēl nevaru pateikt. Gaidīšu kādu mūzu ar koferīti brīva laika :D

Saskatoties visādas smukās mājiņu bildes, tapa lodziņš ar piespraužamām puķēm (ah, cik labi, ka puķes nebija jāšuj pašai, tik piešuvu gatavās rozītes klāt pie papīra saspraudēm).

Lai mājiņa turās kopā, piešuvu aizdari ar "ezīti". Un rokturis pārnēsāšanai tapa no lentītes.

Mājiņa pagaidām gatava. Dzīvot var.

Ufff, es noslauku pieri, eju uzvārīt vīgriežu tēju un nosolos nekad.... nu labi, varbūt kādreiz, bet rūpīgāk izvērtējot savas prasmes un laika resursus..... 

Nē, nu bija jau interesanti taču!!! Paldies Daigai!!! :)))