Laikmets, kurā steidzas, lai paspētu.... ko īsti?

Šis ir tāds laikmets. Visi noskrējušies, kaut kur skrien, steidzas, lai paspētu .... ko īsti? Nu kā, ko. Dzīvot? Padarīt visas steidzamās lietas, lai varētu dzīvot? Lai varētu sākt dzīvot... Un ko mēs daram tagad? Nedzīvojam?
Mūsu paaudzes mīkla, kad zinam, kas ir multitāskings un protam pielietot tik daudz tehnoloģiju, kas atvieglo mums dzīvi, ir, kā iepriekšējai paaudzei izdevās to visu izdarīt bez tādas steigas, bez tehniskiem palīglīdzekļiem un varbūt pat paspēt vēl vairāk.Nē, nē, atgriezties pagātnē es negribētu, man patīk attīstība un mūsdienu laikmets, bet gribētos piebremzēt laiku.
Un to es pamazām arī daru. Lēninu laiku. Izgaršoju laiku. Darot pa vienai lietai vienā reizē.
Lai cik tas absurdi nebūtu, multitāskings nepalīdz izdarīt vairāk. Nu varbūt ķeksītim, jā, bet sajūta tāda nav, ka ir labs darbs padarīts.
Tā ir mana pēdējā laika atklāsme. Nekas jauns, gudrie prāti to jau skandina sen - esiet šeit un tagad - bet šie vārdi nozīmi man ieguva nesen. Mēģinu noķert klāteamību katrā ikdienas darbībā. Nebūt pagātnē, atmiņās, analizējot to, kas bijis, nebūt nākotnē, plānojot, kas un kā būs, bet tieši šeit un tagad - baudīt to, kas notiek šobrīd.
Lai visiem ar tagadni piepildīts laiks!

Svētki, dāvanas...

Šeit apkopošu idejas dāvanām. Var noderēt ne tikai Ziemassvētkos, arī citos svētkos. Arī brīžos, kad gribas kaut ko interesantu pagatavot.

Rudens

Nu jau oktobra sākums. Vasara paskrējusi nemanot. Lai arī brīžiem liekas, ka bijusi tāda nekāda, tomēr samērā daudz ir darīts un redzēts, būtu grēks par kaut ko sūdzēties.

Man arī tā reizēm liekas, ka nekas nenotiek, nekas nemainās, un, ja notiek, tad ne īsti tā, kā gribētos. Attieksme, attieksme un vēlreiz attieksme. :) Tik ļoti svarīgais pozitīvais skats uz dzīvi. Tas pats arī par pagājušo vasaru - lai arī daudz dzirdama gaušanās par drēgnumu, saules trūkumu, tomēr, atskatoties, ir skaidrs, ka piedzīvojumu un notikumu bijis ne mazāk kā iepriekš.

Šobrīd nogaidu, kamēr iešūpojas sliedēs visi skolas bērni, jaunākā meitiņa arī uzsāk dārziņa gaitas, kamēr visi saprot, ko tad šinī mācību gadā īsti gribas darīt. Kad viss būs iegājies savās vietās, arī man atliks laiks kādam savam hobijam. 

Mājiņa-koferis 3. posms

Iedvesma mani drusku pametusi. Gribēju rakstīt, ka pie vainas ir tas un tas un vēl tas, bet tā jau tāda atrunāšanās, iemeslu meklēšana. Lai nu būtu kā būtu, daudzmaz ar cieņu šis projekts jāpabeidz :) un pirms dažām dienām tapa vēl mazliet dekorācijas mājiņai. Noteikti būs vēl, bet, kad, vēl nevaru pateikt. Gaidīšu kādu mūzu ar koferīti brīva laika :D

Saskatoties visādas smukās mājiņu bildes, tapa lodziņš ar piespraužamām puķēm (ah, cik labi, ka puķes nebija jāšuj pašai, tik piešuvu gatavās rozītes klāt pie papīra saspraudēm).

Lai mājiņa turās kopā, piešuvu aizdari ar "ezīti". Un rokturis pārnēsāšanai tapa no lentītes.

Mājiņa pagaidām gatava. Dzīvot var.

Ufff, es noslauku pieri, eju uzvārīt vīgriežu tēju un nosolos nekad.... nu labi, varbūt kādreiz, bet rūpīgāk izvērtējot savas prasmes un laika resursus..... 

Nē, nu bija jau interesanti taču!!! Paldies Daigai!!! :)))

Mājiņa-koferis 2. posms

Jau vairākkārt gandrīz paspēju nožēlot, ka ielaidos šādā afērā :D Šis darbs riktīgi pārbauda manu pacietību un darbu plānošanu, jo visu laiku, kā jau pavasarī, atrodas kas svarīgāks darāms - te logi jāmazgā, te dārzā jāpadarbojas, te vispār visi ikdienas darbi un vajadzības sagrūst lielā murskulī, un iešu es te niekoties ar leļļu māju. :D
Otra pacietības pārbaude ir detaļās - šūšanas un modelēšanas darbi man ne visai raiti un rūpīgi vedas, jo adu un tamborēju pēc visai aptuvenām shēmām un piegrieztnēm, bet šūšanai un detaļu savienošanai prasmju un iemaņu trūkst. Arī mana aptuvenā detaļu piegriešana uzreiz rāda kļūdas. Bet nu labi, ka mazā mājas lietotāja nav piekasīga un ir priecīga par māju, kāda tā ir. Tiesa gan, sākumā bija sapratusi, ka tā ir māja viņai pašai, bet pēc tam piekrita, ka drusku par mazu un būs tur vien jādzīvo draugiem.

Atvērtas mājas skats. Šobrīd gan esmu priecīga, ka izdevās visas detaļas sadabūt kopā un rotājumu, izskaistinājumu, smalko detaļu nav. Bet būs :)

 Māja aizvērta. Aizdarei vēl nopirkšu "ezīšu" klipšus un rokturis pārnēsāšanai arī vēl taps.

Mazākie iedzīvotāji.

Darbi turpinās.

Mājiņa-koferis 1. posms

Biju nu ļoti, ļoti čakla un jau lielā aizrautībā paspēju piegriezt jauno rokdarbu - mājiņu projektam Daram Kopā. Vairāk info par projektu var uzzināt, uzklikšķinot uz mājiņas bildes labajā slejā.

Šādi te izskatās piegrieztās mājiņas detaļas, kas gaida nākošo posmu.

Stingrumam izmantoju vecus dokumentu vāciņus. Ceru, ka būs gana labi. Tie arī jau piegriezti. Gaida tālākos darbus.

Mīkstajam pildījumam laikam pirkšu sintaponu. Tas vēl pagaidām veikalā.

Rokdarbi kopā

Izlēmu uzspodrināt savas šūšanas un rokdarbošanās prasmes un piedalīties kopējā projektā http://rokdarbikopa.blogspot.com/2012/04/materiali-majinai-koferim.html. Atskaite par progresu, protams, arī šeit.
Tieši pārskatīju mantu lērumu mājās, ko vajadzētu "izrediģēt". Jaunākajai meitiņai tuvojas vārda diena, kas atkal nozīmētu kādu jaunu mantu, bet šķiet, ka nekā netrūkst un visa ir pat vairāk kā vajag. Tad nu šāda dāvana viņai tomēr būtu ar pievienoto vērtību, lai arī tapšanas laiks būs garāks un uz gatavo dāvanu vēl nāksies pagaidīt.
Turiet īkšķus, lai man izdodas :)

Nagi niez..

Ir tāds brīdis katram dārzmīlim, kad ir vienalga, kas aiz loga darās, bet iekšā jau kaut kas kņudinās, nagi niez, acis šaudās uz sēklu paciņu pusi, domas ap un par dobēm un zemi, un sākas tāda iekšēja dīdoņa - gribas pasteidzināt laiku, gribas to saulīti pievilkt tuvāk, lai tik zeme iesilst, gribas kādu sēkliņu iesēdināt zemē un tad, un tad....
Nu lūk, man arī tā ir, lai gan esmu pilsētniece, augusi pilsētā, grūti man būtu pavisam bez pilsētas, bet kaut kāds dārzmīļa gēns man ir ticis. Nav man lielas platības, nav arī lielas vaļas, bet kaut ko jau gribas audzēt savam un bērnu priekam un vēderam. Tāpēc arī man sēklu paciņas jau gaida. Zinu, ka lielākie dārzmīļi jau pirmos sējumus sasējuši, bet man tādai nopietnai stādu audzēšanai nav piemērotas vietas. Nākas drusku paciesties.
Lai visu vēl vairāk sakurinātu, šopavasar pieteicos puķkopju kursos, septiņas svētdienas veltīšu skaistdobju plānošanai.

Adīšanas trakums

Lai arī stundu diennaktī pietrūks, tomēr ir lietas, no kurām negribas atteikties. Viena no tām ir adīšana - adāmadatu ņirboņa, dzijas plūdums nomierina un sakārto prātu valdziņu pa valdziņam. Ārā gandrīz plusi, sniegi kūst un šķīst, vakar aiz loga putniņš jau vīteroja diezgan pavasarīgu dziesmu, bet es tikko iesāku šalli, ceru vēl šosezon pavalkāt. :) Gribēju padalīties ar krāsu prieku.

Jauns hobijs

Esmu aizrāvusies ar jaunu hobiju, ko dažas manas draudzenes un kolēģes jau ir paspējušas novērtēt. :) Pārējo izlieku vispārējai apskatei. Mani pirmie soļi. Gan jau būs vēl. Meitas gan arī aizrāvās, bet ceru, ka pietiks, ko darīt mums visām.

Rokassprādzes un auskari

Raibie auskari no stikla, plastmasas pērlītēm

Onikss

Plastmasas pērlītes

Mēnessakmens un plastmasas pērlītes

Baltais tirkīzs

Plastmasas pērlītes

Mākslīgais tirkīzs

Dzimtas spēks

Dzimta ir mūsu saknes, mūsu spēks, arī mūsu zari, lapas, pumpuri - nākotne. Viss ir kaut kad sācies un reizēm ir interesanti uzzināt - tieši kad un kā un kāpēc. Ne visi pagātnes notikumi ir izzināmi, bet daži atklājas neredzētā veidā un laikā. Atklājas sakarības, kuras iepriekš neesam manījuši. Reizēm tas visu nostāda citādā gaismā. Reizēm kaut ko palīdz izprast, bet reizēm gluži otrādi - visu iepriekš izprasto sagriež kājām gaisā.

Viens no maniem vaļaspriekiem, ja tā vispār var teikt, ir dzimtas koks. Esmu ar lielu sparu iekritusi pētījumos, tad pa laikam nāk atslābums, kad varbūt pat gadiem šajā jomā neko nedaru un mēģinu atcerēties, kas tad tur ir tik interesants un aizraujošs. Joprojām vienas atbildes nav.
Bet nu tomēr. (Šis ir atslābuma brīdis, bet jūtu, ka drīz atkal ķeršos nākamam posmam klāt)

Vienkāršots radu koks - būdiņas ar dzimšanas, miršanas datiem - tas pats par sevi nav tik interesanti. Kaut arī tur ir savs "labums", visus sakārto un saliek plauktiņos. Kādreiz bērnībā, kad mamma vai tētis stāstīja - nu tas ir tēva brālēna krustmātes māsas dēls - tā likās pilnīga putra. Tagad priecājos, visas radniecības lietas ir skaidrs, kaut līdz šim brīdim mīkla, kāpēc daži attālāki radi tiekas un draudzējas vairāk un biežāk nekā citi varbūt tuvāki. Bet tā nu katra paša darīšana. Un kad meita man šobrīd jautā - vai ar to un to cilvēku esam radi, un kādi tieši, man atliek tikai izvilkt lielo rulli (vai atvērt datorprogrammu) un parādīt, nav galva jālauza.

Interesantākais radu būšanā ir dzīves stāsti. Kā un kur cilvēki dzīvojuši, ko darījuši, par ko sapņojuši, kādas viņiem savā starpā bijušas attiecības, kādas katrā ģimene tradīcijas. Cilvēku vārdi, dzimšanas dati ir viena lieta, pat fotogrāfijas ir sastinguši mirkļi, bet stāsts cilvēku padara dzīvu. Kokā var labi redzēt, kur aiziet profesiju, amatu līnijas (ārsti, skolotāji, rēķinveži, mākslinieki, utt.). Tāpat kā senajās fotogrāfijās var redzēt, kā pārmantojas dzimtas vaibsti. Šur tur varbūt pazūd, bet parādās citā atzarā un pēc vairākām paaudzēm - pavisam negaidīti. 

Varbūt banāli skan, bet mani tas dara stiprāku - tā dzimtas un piederības sajūta. Es neesmu viena pasaulē, manējo ir daudz. Man ir aizmugure, balsts, saknes - cilvēki, kas strādājuši un darbojušies, dzīvojuši un baudījuši dzīvi pirms manis. Es to turpinu. Un tālāk to turpinās mani bērni.

Jo vairāk par to lasu un uzzinu, jo vairāk ir skaidrs, ka tas mūs ietekmē - gribam vai ne. Mēs esam viņu turpinājums un viņi ir mūsos. Varbūt tad labāk to zināt, jo daudzas izvēles vai it kā nejaušības kļūst skaidrākas, kad ir zināms, kas un kādi ir bijuši senči. Ne tik vien vienu, divas paaudzes agrāk, bet daudz daudz senāk. It kā tāli, bet tomēr mūsējie.

Diemžēl, stāsti nenāk tikai no arhīva dokumentiem, stāsti nāk no dzīviem cilvēkiem, kamēr viņi vēl ir. Un viņi jau labprāt stāstītu, ja būtu kāds, kas klausītos. Bieži vien, kad klausītājs ir gatavs, stāstītāja vairs nav.

Priecājos par atrastām senām vēstulēm, tās pārsteidz gan ar ikdienas soļa aprakstiem, gan filozofiskām domām, bet tajā laikā nebija pat telefona katrā mājā, kur nu mums pierastie elektroniskie sakari un vēstule bija vienīgā komunikācija ar tuviniekiem, kas dzīvoja attālāk.
Reizēm domāju, kādas liecības paliks par mūsdienu paaudzēm - fotogrāfijas izdrukā arvien retāk, vēstules nerakstam, labi, ja kādu Ziemassvētku kartiņu šad tad, viss notiek virtuālajā vidē, pat šis dienasgrāmatas ieraksts, bet nav jau zināms, vai nākamām paaudzēm tas saglabāsies, būs pieejams vai vispār interesēs. Izskatās, ka papīra formāts ir vispaliekošākais, ņemot vērā, ka man mājās ir 100 gadu vecas fotogrāfijas un vēstules. Vai pēc 100 gadiem kāds lasīs šo vai citus blogus?

Iesākums manai interesei par dzimtas koku bija kāda padomju laiku "Ģimenes enciklopēdija", kuras beigās bija ievietotas aizpildāmas lapas par dzimtas koku. Mamma bija tās aizpildījusi un es ar interesi ierakstus izlasīju - izrādās ir vēl kaut kas "aiz" manas vecmāmiņas un vectētiņa. Paldies mammai!


Vēlāk radās interese ierakstus papildināt dažādās līnijās un griezumos visos virzienos. Zīmēju ar roku, vīrs palīdzēja taisīt pirmās "bildes" uz datora. Paldies Aināram!


Laika gaitā bija daži zaudējumi, kad pierakstus nācās atjaunot no nulles. Nekas nav mūžīgs - ne papīrs, ne tehnoloģijas :) Saņemties man palīdzēja iesākumā virtuālas, pēc tam jau reālas attiecības ar domubiedreni, arī aizrautīgu dzimtas koku pētnieci - Paldies Lea - gan par iedvesmu, gan padomiem, gan reālu datu piegādi! 


Saņemties palīdzēja arī nejaušības, par kurām jau rakstīju ievaddaļā - Paldies Arno - man ir paveicies ar darba kolēģi un arhīvu ekspertu.


Nu un paldies, protams, visiem radiniekiem, tuviem un tāliem, kuri neslēpj sveci zem pūra, paši darbojas un ir palīdzējuši visu šo savākt kopā.


Šobrīd dzimtas koks jau ir izpleties un tīmeklī gandrīz dzīvos savu dzīvi, pateicoties modernajām tehnoloģijām, paldies radiniekiem, kas piedalās, dalās un izrāda interesi. Tas arī rada sajūtu, ka neesmu viena, ka kādam tas arī interesē un ir vajadzīgs.


Vienu reizi pat izdevās sarīkot dzimtas salidojumu un esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir jādara vēl un vēl - lai cilvēkiem ir priecīgi iemesli sanākt kopā ar savējiem, lai cik skrejoši un aizņemti ikdienā esam. Tāda ir mana šīgada apņemšanās - turpināt pētījumus un vest radiņus kopā, lai visi justu, cik mums ir stipras saknes. 


Laimīgu visiem Jauno gadu!