Ir tāds brīdis katram dārzmīlim, kad ir vienalga, kas aiz loga darās, bet iekšā jau kaut kas kņudinās, nagi niez, acis šaudās uz sēklu paciņu pusi, domas ap un par dobēm un zemi, un sākas tāda iekšēja dīdoņa - gribas pasteidzināt laiku, gribas to saulīti pievilkt tuvāk, lai tik zeme iesilst, gribas kādu sēkliņu iesēdināt zemē un tad, un tad....
Nu lūk, man arī tā ir, lai gan esmu pilsētniece, augusi pilsētā, grūti man būtu pavisam bez pilsētas, bet kaut kāds dārzmīļa gēns man ir ticis. Nav man lielas platības, nav arī lielas vaļas, bet kaut ko jau gribas audzēt savam un bērnu priekam un vēderam. Tāpēc arī man sēklu paciņas jau gaida. Zinu, ka lielākie dārzmīļi jau pirmos sējumus sasējuši, bet man tādai nopietnai stādu audzēšanai nav piemērotas vietas. Nākas drusku paciesties.
Lai visu vēl vairāk sakurinātu, šopavasar pieteicos puķkopju kursos, septiņas svētdienas veltīšu skaistdobju plānošanai.
