Jauns hobijs

Esmu aizrāvusies ar jaunu hobiju, ko dažas manas draudzenes un kolēģes jau ir paspējušas novērtēt. :) Pārējo izlieku vispārējai apskatei. Mani pirmie soļi. Gan jau būs vēl. Meitas gan arī aizrāvās, bet ceru, ka pietiks, ko darīt mums visām.

Rokassprādzes un auskari

Raibie auskari no stikla, plastmasas pērlītēm

Onikss

Plastmasas pērlītes

Mēnessakmens un plastmasas pērlītes

Baltais tirkīzs

Plastmasas pērlītes

Mākslīgais tirkīzs

Dzimtas spēks

Dzimta ir mūsu saknes, mūsu spēks, arī mūsu zari, lapas, pumpuri - nākotne. Viss ir kaut kad sācies un reizēm ir interesanti uzzināt - tieši kad un kā un kāpēc. Ne visi pagātnes notikumi ir izzināmi, bet daži atklājas neredzētā veidā un laikā. Atklājas sakarības, kuras iepriekš neesam manījuši. Reizēm tas visu nostāda citādā gaismā. Reizēm kaut ko palīdz izprast, bet reizēm gluži otrādi - visu iepriekš izprasto sagriež kājām gaisā.

Viens no maniem vaļaspriekiem, ja tā vispār var teikt, ir dzimtas koks. Esmu ar lielu sparu iekritusi pētījumos, tad pa laikam nāk atslābums, kad varbūt pat gadiem šajā jomā neko nedaru un mēģinu atcerēties, kas tad tur ir tik interesants un aizraujošs. Joprojām vienas atbildes nav.
Bet nu tomēr. (Šis ir atslābuma brīdis, bet jūtu, ka drīz atkal ķeršos nākamam posmam klāt)

Vienkāršots radu koks - būdiņas ar dzimšanas, miršanas datiem - tas pats par sevi nav tik interesanti. Kaut arī tur ir savs "labums", visus sakārto un saliek plauktiņos. Kādreiz bērnībā, kad mamma vai tētis stāstīja - nu tas ir tēva brālēna krustmātes māsas dēls - tā likās pilnīga putra. Tagad priecājos, visas radniecības lietas ir skaidrs, kaut līdz šim brīdim mīkla, kāpēc daži attālāki radi tiekas un draudzējas vairāk un biežāk nekā citi varbūt tuvāki. Bet tā nu katra paša darīšana. Un kad meita man šobrīd jautā - vai ar to un to cilvēku esam radi, un kādi tieši, man atliek tikai izvilkt lielo rulli (vai atvērt datorprogrammu) un parādīt, nav galva jālauza.

Interesantākais radu būšanā ir dzīves stāsti. Kā un kur cilvēki dzīvojuši, ko darījuši, par ko sapņojuši, kādas viņiem savā starpā bijušas attiecības, kādas katrā ģimene tradīcijas. Cilvēku vārdi, dzimšanas dati ir viena lieta, pat fotogrāfijas ir sastinguši mirkļi, bet stāsts cilvēku padara dzīvu. Kokā var labi redzēt, kur aiziet profesiju, amatu līnijas (ārsti, skolotāji, rēķinveži, mākslinieki, utt.). Tāpat kā senajās fotogrāfijās var redzēt, kā pārmantojas dzimtas vaibsti. Šur tur varbūt pazūd, bet parādās citā atzarā un pēc vairākām paaudzēm - pavisam negaidīti. 

Varbūt banāli skan, bet mani tas dara stiprāku - tā dzimtas un piederības sajūta. Es neesmu viena pasaulē, manējo ir daudz. Man ir aizmugure, balsts, saknes - cilvēki, kas strādājuši un darbojušies, dzīvojuši un baudījuši dzīvi pirms manis. Es to turpinu. Un tālāk to turpinās mani bērni.

Jo vairāk par to lasu un uzzinu, jo vairāk ir skaidrs, ka tas mūs ietekmē - gribam vai ne. Mēs esam viņu turpinājums un viņi ir mūsos. Varbūt tad labāk to zināt, jo daudzas izvēles vai it kā nejaušības kļūst skaidrākas, kad ir zināms, kas un kādi ir bijuši senči. Ne tik vien vienu, divas paaudzes agrāk, bet daudz daudz senāk. It kā tāli, bet tomēr mūsējie.

Diemžēl, stāsti nenāk tikai no arhīva dokumentiem, stāsti nāk no dzīviem cilvēkiem, kamēr viņi vēl ir. Un viņi jau labprāt stāstītu, ja būtu kāds, kas klausītos. Bieži vien, kad klausītājs ir gatavs, stāstītāja vairs nav.

Priecājos par atrastām senām vēstulēm, tās pārsteidz gan ar ikdienas soļa aprakstiem, gan filozofiskām domām, bet tajā laikā nebija pat telefona katrā mājā, kur nu mums pierastie elektroniskie sakari un vēstule bija vienīgā komunikācija ar tuviniekiem, kas dzīvoja attālāk.
Reizēm domāju, kādas liecības paliks par mūsdienu paaudzēm - fotogrāfijas izdrukā arvien retāk, vēstules nerakstam, labi, ja kādu Ziemassvētku kartiņu šad tad, viss notiek virtuālajā vidē, pat šis dienasgrāmatas ieraksts, bet nav jau zināms, vai nākamām paaudzēm tas saglabāsies, būs pieejams vai vispār interesēs. Izskatās, ka papīra formāts ir vispaliekošākais, ņemot vērā, ka man mājās ir 100 gadu vecas fotogrāfijas un vēstules. Vai pēc 100 gadiem kāds lasīs šo vai citus blogus?

Iesākums manai interesei par dzimtas koku bija kāda padomju laiku "Ģimenes enciklopēdija", kuras beigās bija ievietotas aizpildāmas lapas par dzimtas koku. Mamma bija tās aizpildījusi un es ar interesi ierakstus izlasīju - izrādās ir vēl kaut kas "aiz" manas vecmāmiņas un vectētiņa. Paldies mammai!


Vēlāk radās interese ierakstus papildināt dažādās līnijās un griezumos visos virzienos. Zīmēju ar roku, vīrs palīdzēja taisīt pirmās "bildes" uz datora. Paldies Aināram!


Laika gaitā bija daži zaudējumi, kad pierakstus nācās atjaunot no nulles. Nekas nav mūžīgs - ne papīrs, ne tehnoloģijas :) Saņemties man palīdzēja iesākumā virtuālas, pēc tam jau reālas attiecības ar domubiedreni, arī aizrautīgu dzimtas koku pētnieci - Paldies Lea - gan par iedvesmu, gan padomiem, gan reālu datu piegādi! 


Saņemties palīdzēja arī nejaušības, par kurām jau rakstīju ievaddaļā - Paldies Arno - man ir paveicies ar darba kolēģi un arhīvu ekspertu.


Nu un paldies, protams, visiem radiniekiem, tuviem un tāliem, kuri neslēpj sveci zem pūra, paši darbojas un ir palīdzējuši visu šo savākt kopā.


Šobrīd dzimtas koks jau ir izpleties un tīmeklī gandrīz dzīvos savu dzīvi, pateicoties modernajām tehnoloģijām, paldies radiniekiem, kas piedalās, dalās un izrāda interesi. Tas arī rada sajūtu, ka neesmu viena, ka kādam tas arī interesē un ir vajadzīgs.


Vienu reizi pat izdevās sarīkot dzimtas salidojumu un esmu pilnīgi pārliecināta, ka tas ir jādara vēl un vēl - lai cilvēkiem ir priecīgi iemesli sanākt kopā ar savējiem, lai cik skrejoši un aizņemti ikdienā esam. Tāda ir mana šīgada apņemšanās - turpināt pētījumus un vest radiņus kopā, lai visi justu, cik mums ir stipras saknes. 


Laimīgu visiem Jauno gadu!