Stāsts par skriešanu. Iesācējas stāsts

Ar ko asociējas skriešana? Vismaz man un līdz šim - ne ar ko īpaši labu. Skriet līdz šim ir licies diezgan bezjēdzīgi (kāpēc? Vai no kāda jābēg? Nav taču. Kaut kur jāpaspēj? Varbūt, bet vienmēr jau nāks vēl kāds trolejbuss, autobuss.)

Ar sportu? Skolas laikā - jā, pie tam, ar diezgan tādu mokošu nodarbi. Apnicīgi apļi pa stadionu, obligātie 2km uz laiku, kuru kāds ir izgudrojis par obligāto normu skolēnam. Katrā ziņā, nekā patīkama.

Sportisko formu līdz šim uzturēju ar citām nodarbēm – lielu staigāšanu, riteņošanu, peldēšanu, pa retam un kampaņveidīgām sporta vai jogas nodarbībām, pa retam slēpošanu un slidošanu – nu kaut kā tā. Pietika.

Šopavasar ziema ievilkās, likās drūma, grūta, sniegs ilgi nekusa, tam pat šobrīd grūti noticēt. Aprīļa beigās lielā meita ieteicās, ka gribētu piedalīties Sieviešu skrējienā Mežaparkā un es tā padomāju, kāpēc gan ne? Līdz startam (7km - man gan tobrīd tas likās kosmoss) nieka divas nedēļas. Sniegs beidzot nokusis. Skrienam. Godīgi sakot, uz tiem 7km pieteicos ar domu, ka nostaigāt jau to var, kāda vaina. Bet nu, ja skriešana, tad skriešana, drusku jāpaskrien ar. Sākam trenēties.

Jau ar pirmo reizi sapratu un skaidri atcerējos, kāpēc man nepatīk skriet. Skrienu ļoti lēni, kājas smagas. Ja runā par to, ka jāskrien tādā tempā, ka neaizelšoties var sarunāties, tad man tāda tempa nav, jo lēnāk paskriet vienkārši vairs nevar. Bet, kas sarunāts, sarunāts - plinti krūmos nevar mest, bērniem rādīt sliktu priekšzīmi, kā padoties pirmo grūtību priekšā.

Pēc pirmā treniņa kopā ar meitu pievārēti ~5km, pusnoskrieti, pusnostaigāti. Trīs dienas sāp kāju muskuļi, tāpēc nākošais treniņš tik drīzi vis nenotiek. Toties rūpīgi izlasu internetā visus atrodamos padomus skrējējiem. Nākošā treniņā tā neforsējam, īpaši daudz vairāk noskriet nevaru, bet spēju jau skatīt, kas notiek apkārt. Izrādās rajonā skrējēju daudz – vienalga kurā diennakts laikā – no rīta, pa dienu, vakarā – vienmēr kādus 3-4 savā ceļā sastapšu. Kaut kā nebiju pirms tam pamanījusi. Cenšos skriet katru otro dienu, distance 3-4km. Ar meitu īpaši bieži nesakrīt skriešanas laiki, bet garākus gabalus man garlaicīgi vienai skriet, arī piespiest tad sevi grūtāk, izmet aplīti un tā vien kājas nes atpakaļ uz mājām.

Klāt 1. maijs un Sieviešu skrējiens Mežaparkā. Pēc 2-nedēļu treniņiem tie 7km tomēr šķiet baisi daudz. Man arvien pieaug sajūta, ka tur taču piesakās rūdīti un pārliecināti skrējēji, kas ne tik vien jau savās ikdienās noskrien, ir dikti bail palikt pēdējai, kas steberēs visai rindai no aizmugures (a ko darīt, kādam jau jābūt pēdējam). Apsveru iespēju kaut kur noiet no trases. Kopējā gaisotne Mežaparkā uzmundrinoša, vienojoša. Sieviešu skrējiens ietver arī tādas disciplīnas kā iešanu un nūjošanu. Starts. Skrienu, cik vien var bez īpašām pastaigām (vienā paņēmienā 2km bez pastaigas – jau ir daudz), pastaigāju, paskrienu, pastaigāju. Izrādās, par lielu pārsteigumu, neesmu vienīgā staigātāja starp skrējējiem. Pie 6km tas pēdējais kilometrs likās nu briesmīgi garš. Tad izdzirdēju aiz sevis nūju klaudzoņu pret asfaltu. Kaut kā tas lika saņemties – nu nevar taču būt, ka es skrienu lēnāk kā kāds nūjo. Jēēē, pieveicu distanci!!! Prieks neaprakstāms, nespēju tam noticēt. Un arīdzan āķis lūpā. Kas tagad nākamais? Nordea maratona 5km distance tāds nieks vien šķiet.

Treniņi turpinās. Ja neskaita to, ka reizēm līst lietus, vīrs komandējumā un nav, kas pieskata mazo bērnu, kamēr skrienu, daudzmaz tomēr patrenēties izdodas. Varu jau apmēram 3km noskriet un otrā dienā nesāp kājas, pārsteigums :D Joprojām gan nevarētu teikt, ka man patīk skrien, izvilkt sevi no mājas grūti. Kas dzen? Tas, ka pieteicos un jānoskrien godam. Arī treniņu pēcsajūta tomēr ir ļoti laba – gandarījums, patīkams nogurums, tonuss. Saprotu, ka esmu pamodusies no ziemas miega!!! Tas laikam ir lielākais ieguvums un iemesls, kāpēc visu nemetu malā.

19. maijs un Nordea maratons. Nebūšu nemaz oriģināla, bet šis pasākums gaisotnes ziņā tiešām līdzinās Dziesmu svētkiem. Lielākā atšķirība ir tā, ka tas ir daudz demokrātiskāks, jo skriet mazo distanci (5km) var katrs. Dziesmu svētkos tomēr ir izlase – tev jāprot dziedāt, dejot, jānokļūst vēl atbilstošajā kolektīvā, kurš tiek izvēlēts dalībai lielajos svētkos, citādi esi tikai skatītāju pusē. Bet kopīguma un dalības sajūta maratonā ir gluži tāda pati. To varu droši teikt, jo esmu reiz bijusi Dziesmu svētku dalībnieka statusā.

Visi uz starta līnijas. Nu ne burtiski, protams, jo apmēram 12,000 dalībnieki nevar nostāties uz līnijas. Oma pacilājoša, vienojoša, cilvēki apkārt smaidīgi, braši iesildās. Mums ar meitu arī prieks acīs, kņudinoša sajūta pakrūtē. Saulīte silda, bet mākonīši arī atnākuši, lai biedējošais karstums skrējējus pārāk nenomoka. Starts.

Kamēr daudzgalvainā cilvēku čūska izlīkumo no krastmalas un tiek uz Vanšu tilta, nekāds skrējiens vēl nesanāk. Uz tilta jau drusku parādās rūme un var paskriet. Vanšu tilts izrādās garāks nekā man likās, jo līkums pagriezienam atpakaļ ir mazliet tālāk nekā tilta beigas. Īstenībā skrienot ir arvien vairāk skaidrs, cik attāluma sajūta ir relatīva.

Kilometri jautrā bariņā paskrien nemanot. Bez pastaigām esmu noskrējusi visu distanci, ja neskaita dažus soļus, ko nogāju, lai piestātu pie ūdenspunkta un pusglāzi ūdens. Es to varu. Īstenībā to laikam var jebkurš. Šī ir tā reize, kad ir milzu prieks, ka esmu pārvarējusi pati sevi, savu slinkumu un komfortmīlestību, un ieguvusi milzumdaudz jauku iespaidu un enerģiju nākošiem darbiem. 

Kad drukāju diplomu, vidējais ātrums vēl nebija pieejams :) 

Pēc jaunākajiem datiem, esmu skrējusi ar 7.79 km/h.

Pīles tērps

Garie ziemas vakari paskrējuši nemanāmi ātri, bet rokdarbiem atkal pieķēros tādēļ, ka bērnudārza koncertā meitiņai iedalīta pīles loma. Izmeklējos visādas maskas, idejas tērpiem internetā, dzeltenas drēbes veikalos - Mērfija likums darbojas ļoti aktīvi - nekā tāda, kas būtu lietojams vai izmantojams. Atlika dzeltenā dzija. Un pilnmēness laika iedvesma :)

Un tā kā iedvesma turpinājās, un dziju kaste vēl pilna, radās vēl viena cepure:

Laikmets, kurā steidzas, lai paspētu.... ko īsti?

Šis ir tāds laikmets. Visi noskrējušies, kaut kur skrien, steidzas, lai paspētu .... ko īsti? Nu kā, ko. Dzīvot? Padarīt visas steidzamās lietas, lai varētu dzīvot? Lai varētu sākt dzīvot... Un ko mēs daram tagad? Nedzīvojam?
Mūsu paaudzes mīkla, kad zinam, kas ir multitāskings un protam pielietot tik daudz tehnoloģiju, kas atvieglo mums dzīvi, ir, kā iepriekšējai paaudzei izdevās to visu izdarīt bez tādas steigas, bez tehniskiem palīglīdzekļiem un varbūt pat paspēt vēl vairāk.Nē, nē, atgriezties pagātnē es negribētu, man patīk attīstība un mūsdienu laikmets, bet gribētos piebremzēt laiku.
Un to es pamazām arī daru. Lēninu laiku. Izgaršoju laiku. Darot pa vienai lietai vienā reizē.
Lai cik tas absurdi nebūtu, multitāskings nepalīdz izdarīt vairāk. Nu varbūt ķeksītim, jā, bet sajūta tāda nav, ka ir labs darbs padarīts.
Tā ir mana pēdējā laika atklāsme. Nekas jauns, gudrie prāti to jau skandina sen - esiet šeit un tagad - bet šie vārdi nozīmi man ieguva nesen. Mēģinu noķert klāteamību katrā ikdienas darbībā. Nebūt pagātnē, atmiņās, analizējot to, kas bijis, nebūt nākotnē, plānojot, kas un kā būs, bet tieši šeit un tagad - baudīt to, kas notiek šobrīd.
Lai visiem ar tagadni piepildīts laiks!

Svētki, dāvanas...

Šeit apkopošu idejas dāvanām. Var noderēt ne tikai Ziemassvētkos, arī citos svētkos. Arī brīžos, kad gribas kaut ko interesantu pagatavot.

Rudens

Nu jau oktobra sākums. Vasara paskrējusi nemanot. Lai arī brīžiem liekas, ka bijusi tāda nekāda, tomēr samērā daudz ir darīts un redzēts, būtu grēks par kaut ko sūdzēties.

Man arī tā reizēm liekas, ka nekas nenotiek, nekas nemainās, un, ja notiek, tad ne īsti tā, kā gribētos. Attieksme, attieksme un vēlreiz attieksme. :) Tik ļoti svarīgais pozitīvais skats uz dzīvi. Tas pats arī par pagājušo vasaru - lai arī daudz dzirdama gaušanās par drēgnumu, saules trūkumu, tomēr, atskatoties, ir skaidrs, ka piedzīvojumu un notikumu bijis ne mazāk kā iepriekš.

Šobrīd nogaidu, kamēr iešūpojas sliedēs visi skolas bērni, jaunākā meitiņa arī uzsāk dārziņa gaitas, kamēr visi saprot, ko tad šinī mācību gadā īsti gribas darīt. Kad viss būs iegājies savās vietās, arī man atliks laiks kādam savam hobijam. 

Mājiņa-koferis 3. posms

Iedvesma mani drusku pametusi. Gribēju rakstīt, ka pie vainas ir tas un tas un vēl tas, bet tā jau tāda atrunāšanās, iemeslu meklēšana. Lai nu būtu kā būtu, daudzmaz ar cieņu šis projekts jāpabeidz :) un pirms dažām dienām tapa vēl mazliet dekorācijas mājiņai. Noteikti būs vēl, bet, kad, vēl nevaru pateikt. Gaidīšu kādu mūzu ar koferīti brīva laika :D

Saskatoties visādas smukās mājiņu bildes, tapa lodziņš ar piespraužamām puķēm (ah, cik labi, ka puķes nebija jāšuj pašai, tik piešuvu gatavās rozītes klāt pie papīra saspraudēm).

Lai mājiņa turās kopā, piešuvu aizdari ar "ezīti". Un rokturis pārnēsāšanai tapa no lentītes.

Mājiņa pagaidām gatava. Dzīvot var.

Ufff, es noslauku pieri, eju uzvārīt vīgriežu tēju un nosolos nekad.... nu labi, varbūt kādreiz, bet rūpīgāk izvērtējot savas prasmes un laika resursus..... 

Nē, nu bija jau interesanti taču!!! Paldies Daigai!!! :)))

Mājiņa-koferis 2. posms

Jau vairākkārt gandrīz paspēju nožēlot, ka ielaidos šādā afērā :D Šis darbs riktīgi pārbauda manu pacietību un darbu plānošanu, jo visu laiku, kā jau pavasarī, atrodas kas svarīgāks darāms - te logi jāmazgā, te dārzā jāpadarbojas, te vispār visi ikdienas darbi un vajadzības sagrūst lielā murskulī, un iešu es te niekoties ar leļļu māju. :D
Otra pacietības pārbaude ir detaļās - šūšanas un modelēšanas darbi man ne visai raiti un rūpīgi vedas, jo adu un tamborēju pēc visai aptuvenām shēmām un piegrieztnēm, bet šūšanai un detaļu savienošanai prasmju un iemaņu trūkst. Arī mana aptuvenā detaļu piegriešana uzreiz rāda kļūdas. Bet nu labi, ka mazā mājas lietotāja nav piekasīga un ir priecīga par māju, kāda tā ir. Tiesa gan, sākumā bija sapratusi, ka tā ir māja viņai pašai, bet pēc tam piekrita, ka drusku par mazu un būs tur vien jādzīvo draugiem.

Atvērtas mājas skats. Šobrīd gan esmu priecīga, ka izdevās visas detaļas sadabūt kopā un rotājumu, izskaistinājumu, smalko detaļu nav. Bet būs :)

 Māja aizvērta. Aizdarei vēl nopirkšu "ezīšu" klipšus un rokturis pārnēsāšanai arī vēl taps.

Mazākie iedzīvotāji.

Darbi turpinās.